Anda Caune – kā uzsākt karjeru IT
05
.
04
.
2023
.
Izmēģināt spēkus informācijas tehnoloģiju (IT) jomā nekad nav par vēlu! Par to, kā spert šo drosmīgo soli, stāsta Anda Caune, starptautiska tehnoloģiju uzņēmuma “Accenture Baltics” DevOps un infrastruktūras analītiķe. Uzzini vairāk par Andas pieredzi un to, kā paveikt daudziem šķietami neiespējamo un sagatavoties karjeras lēcienam IT!
Esmu Anda un šobrīd strādāju IT uzņēmumā “Accenture”, kurā esmu DevOps un infrastruktūras analītiķe. Darbu “Accenture” uzsāku pirms teju diviem gadiem – sākumā interna pozīcijā, pēc tam jaunākā analītiķa pozīcijā, un nu esmu kļuvusi par ierindas analītiķi. Mans ikdienas darbs saistīts ar klientu atbalsta jomu – strādāju ar dažādu DevOps rīku konfigurēšanu, procesu automatizāciju un problēmu risināšanu. Pirms četriem gadiem pieņēmu lēmumu pārkvalificēties un uzsākt karjeru IT nozarē. Sapratu, ka tajā ir nākotne! Tā ir nozare, kurā ir iespējams un pat nepieciešams būt nepārtrauktā virzībā. Ātrāka vai lēnāka - tas atkarīgs no katra paša, bet virzība ir neizbēgama.
Izglītību esmu ieguvusi humanitārajā jomā – esmu Eiropas un starptautisko tiesību maģistrs. Agrāk mani īpaši interesēja starptautiskās krimināltiesības, bet kādā brīdī zaudēju ticību tam, ka manos spēkos ir kaut ko ietekmēt, tāpēc pagriezu muguru šai dzīves izvēlei un pēc laiciņa pievērsos tulkošanai. Kopumā dzīvē esmu strādājusi dažādus darbus, bieži vien paralēli vairākus – esmu bijusi apkopēja, bārmene, uzņēmēja, viesmīle, valodu skolotāja, cilvēktiesību jautājumu pētniece, konsultante juridiskajos jautājumos, tulkotāja, projektu vadītāja, izglītības programmas koordinatore, utt. Esmu strādājusi gan valsts iestādēs, gan privātos uzņēmumos, gan dibinājusi un vadījusi savu uzņēmumu.
Lai arī darbu man ir bijis daudz un daudzi ir bijuši interesanti, tomēr parasti pēc tam, kad tajos nostrādāju gadu vai divus, man kļūst garlaicīgi un šķiet, ka sāku “iesūnot”. Nejūtu virzību, nejūtu izaugsmi. Arī atalgojuma jautājums, protams, ir būtisks – man aug trīs bērni, un ir jādomā, ko darīšu un kur būšu pēc 10, 15 vai 20 gadiem. Darbs valsts iestādē man neder – algas zemākajos līmeņos ir zemas, bet kāpšana pa karjeras kāpnēm mani nekad īpaši nav interesējusi. Pats svarīgākais man ir tas, lai būtu interesanti, lai būtu, ko mācīties un kur augt.
Man bija jau pāri 40 gadiem, kad nejaušā sarunā ar kādu dāmu smejoties noteicu, ka vēl joprojām nezinu, par ko vēlos kļūt, kad izaugšu liela. Sarunu biedres reakcija bija negaidīti nosodoša – nu, nu, 42 gadu vecumā jau nu tā kā vajadzētu zināt, ko cilvēks dzīvē vēlas darīt! Un tajā brīdī es sapratu, kur sevi redzu pēc 5 gadiem – amatā, par kuru šobrīd neko nezinu un kurš varbūt pat vēl neeksistē. Saliekot kopā savu līdzšinējo pieredzi, piedzīvoto atklāsmi un, izsverot savas iespējas, nolēmu, ka ir pēdējais laiks pārkvalificēties uz IT – nozari, kur nekad nebūs garlaicīgi!
Nākot uz “Accenture”, mans mērķis bija kļūt par projektu vadītāju, jo projektu vadīšanu nedaudz pārzināju. Tomēr sanāca tā, ka nokļuvu devopšos un man nav ne jausmas, kur es būšu pēc 3 gadiem – lieliski! “Accenture” piedāvā iespēju tiem, kas ierodas bez zināšanām IT, divus semestrus studēt, lai apgūtu IT pamatus (mazliet sīkāk par to pastāstīšu sadaļā par izaicinājumiem). Šo procesu arī es esmu nupat paveikusi un tagad domāju par nākamajām mācībām. Nākamo mācību saraksta priekšgalā droši vien būs Amazon Web Services (AWS) sertifikācija, un pēc tam jāķeras klāt arī Python – tas varētu būt tuvāko pāris gadu plāns.
Kas būs pēc tam? Īsti vēl nezinu, bet turu acis vaļā un skatos, kurp mani vedīs šis ceļš. Zinu, ka programmētāja, visticamāk, nebūšu, bet bez programmēšanas IT nozarē ir tik daudz iespēju, ka noteikti negarlaikošos.
Kāpēc IT man ienāca prātā tikai pusmūžā? Vidusskolu beidzu 1994. gadā – mūsu informātikas skolotājs bija tieši tik nejauks, lai iedzītu nepatiku pret visu, kas saistīts ar datoriem. Un man bija kaudzīte pašai savu mītu, kas kaut kādā veidā deva savu negatīvo pienesumu tajā, ka darbu IT pat neapsvēru.
Datoriķis ir puisis, kas 20 stundas diennaktī sēž tumšā istabā un kaut ko programmē. – Nē! Tagad, strādājot “Accenture”, redzu, cik nepareizs un greizs ir šis priekšstats par to, kas ir IT nozare, kas tajā strādā un ko viņi dara. Diemžēl šis vēl joprojām ir dzīvs un aktīvs mīts – tieši šis ir iemesls, kāpēc es labprāt stāstu par to, kā nonācu IT. Es sirsnīgi iedrošinātu visus neticēt šim mītam – gan tos skolotājus, kas joprojām uzskata, ka tā ir vīriešu teritorija, gan vecākus, kas darbu IT nozarē ieteiktu saviem dēliem, bet ne meitām, neatkarīgi no lietām, kas patīk un padodas. Ir jāsaprot, ka nākotnē IT nozīme ikdienā un ne-IT nozaru darbos tikai pieaugs.
Kā es skandinu saviem bērniem –
“bez IT zināšanām jūs dzīvē varēsiet darīt visai maz”
Lai strādātu IT, ir jābūt labai matemātikai vai vismaz eksaktajai domāšanai/izglītībai. Nosacīti. Lai kļūtu par labu programmētāju, bez labām matemātikas zināšanām būs pagrūti. Bet kā cilvēks, kuru matemātika nedaudz skumdina un kurš, lai no tās izvairītos, veikalā pat atlikumu nekad nepārskaitīja, varu apgalvot, ka arī bez programmēšanas ir gana daudz darbu, kuros pietiek ar galvu uz pleciem un veco labo loģisko domāšanu. (Mana piebilde - skolā mācījos klasē ar matemātikas-ķīmijas novirzienu, tomēr jāteic, ka skolu beidzu pagājušajā gadu tūkstotī un matemātika man dzīvē īpaši nav bijusi nepieciešama, un darba pieredze ar to nav bijusi saistīta.)
Esmu par vecu, lai pārkvalificētos. – Šis ir tāds tricky mīts. Ir cilvēki, kuriem jau 30 gadu vecums šķitīs par vēlu, lai pārkvalificētos. Es pati par to īsti nedomāju, jo mani vairāk nodarbināja jautājums par to, kā šo procesu sakārtot, lai ģimene ciestu pēc iespējas mazāk un lai spētu uzturēt bērnus, jo skaidrs, ka ienākumi šādā situācijā uz laiku sarūk. Man šķiet, ir vērtīgi pārāk neieciklēties uz jautājumu par vecumu – ja kaut ko var izdarīt, tad to vienkārši izdara!
Bez akadēmiskās (universitātes) IT izglītības nav iespējams strādāt IT nozarē. – Ir iespējams! Esmu tam dzīvs apliecinājums. Un esmu tikai viena no daudzām un daudziem. Tomēr apzinos, ka tiem, kas nāk ar IT izglītību, ir liela priekšrocība, kuras man nav – tas nozīmē, ka man ir grūtāk un jāpacīnās vairāk. Es ļoti labprāt tagad ietu studēt – piemēram, divgadīgajos programmētājos Ventspils Augstskolā, - bet saprotu, ka to laikam nevarēšu savienot ar darbu, bērniem un sadzīvi. Tāpēc gribu iedrošināt visas meitenes, kas domā par studijām IT – ja jūs par to domājat tagad vidusskolā, ejiet un dariet! Neklausieties nevienu, kas saka, ka tas ir puišiem, ka tas ir garlaicīgi, ka tas nav jums. Ja jums ir interese jau tagad, ir liela iespēja, ka jums tāda būs arī ap, teiksim, 40. Un ir arī liela iespēja, ka TAD studijas būs daudz grūtāk realizējamas, ja vispār būs.
Īsā atbilde – ar jebko! Neplānojiet uzreiz izdarīt pilnīgi nekļūdīgu izvēli. Es sāku ar to, ka ar Valsts izglītības attīstības aģentūras programmu macibaspieaugusajiem.lv piedāvāto atbalstu pabeidzu kursus IT projektu vadībā. Un tad sāku interesēties par iespējām iekļūt “Accenture” – ar savu dzīves pieredzi sapratu, ka milzīgā uzņēmumā to izdarīt būs vieglāk, un nekļūdījos. Pieteicos She goes tech piedāvātajos Devops trīs mēnešu kursos (MILZĪGS izaicinājums) un startēju “Accenture”.
Sirsnīgi ieteiktu necensties saprast, kas tieši ir tas ĪSTAIS jums. Bez izpratnes par IT un procesiem/darbiem/iespējām nozarē ir diezgan neiespējami pieņemt nekļūdīgu lēmumu jau pašā sākumā. Padomājiet, kas jums padodas un kas jūs interesē kā cilvēku – piesakaties kādā no She goes tech kursiem vai, ja tas iespējams, intensīvo apmācību programmā - Bootcamp (bootcamp.lv), un vienkārši sāciet savu ceļu! Tad būs iespēja piemeklēt savu īsto specializāciju.
Kad sāku mācīties She goes tech kursos un sākās programmēšanas daļa, draudzenēm teicu – gribi sagraut pašapziņu, ej, mācies programmēšanu! Bija ārkārtīgi grūti pieņemt, ka ir kaut kas, ko es vienkārši nesaprotu. Citās nozarēs, ar kurām esmu saskārusies, nezināšana bieži ir zīme, ka neesi labs speciālists/eksperts. Ir jāpieņem, ka IT tas strādā pilnīgi citādi. Ieteikums – nesalīdzini sevi ar citiem; salīdzini tikai pats/pati ar sevi pirms gada vai diviem.
Sadzīve man bija vēl viens pamatīgs pārbaudījums. Ir jārēķinās, ka mācības paņems milzīgu daļu no laika ārpus darba (pamanījāt, ka nesaku “brīvā laika”? – jo tāda sākumā vienkārši nav) – bez atbalsta, ja ir ģimenē ir bērni un jārūpējas par sadzīvi, var būt tieši tik grūti, ka nākas ceļu pārtraukt. Ieteikums – laicīgi meklējiet/organizējiet palīdzību. No partnera, no vecākiem, no cilvēka, kam maksājat par darbu. Bez sava drauga (nu jau vīra) atbalsta un bez sava mīļā mājpalīga es droši vien to nebūtu varējusi. Paldies viņiem!
Ja tev ir ģimene ar bērniem un tu esi primārā sadzīves organizētāja, iemācies plānot, ja vēl to nedari. Sākot strādāt “Accenture” visi tie, kas tur nokļūst bez IT izglītības, divus semestrus (attālināti) studē faktiski pilna laika slodzi. Un tagad iedomājies – savienot pilna laika darbu, pilna laika studijas, vakariņas, traukus, veļas mazgāšanas, mājas kārtošanu, bērnu mājasdarbus/rotaļas/slimošanas... ir skaidrs, ka tas vienkārši nav iespējams. No kaut kā nākas atteikties, pazemināt prasības, samierināties ar ierastās kārtības maiņu. Ieteikums – rūpīgi izvērtē prioritātes un plāno, plāno, plāno! Plāno ēdienreizes, plāno iepirkumus, uz veikalu dodies ar sarakstu, plāno randiņu ar vīru/draugu/draudzenēm – kaut vienu, bet ieplāno. Pamēģini meal prep (maltīšu sagatavošanu vairākām dienām uzreiz), iesaisti bērnus. Dari visu, lai varētu sasniegt savu mērķi, jo grūtības ir īslaicīgas, bet ieguvums ir uz visu mūžu! Man zināmā mērā bija vieglāk šajā jautājumā, jo esmu maniakāla plānotāja - jau gadus 25 uz veikalu dodos ar tikai sarakstu, maltītes gatavoju/plānoju pēc saraksta (jo man nav enerģijas un laika “ko lai šovakar pagatavo” variantam), plānoju atpūtu, utt.
Pašreizējais lielais izaicinājums ir sēdošais darbs. Nebiju iedomājusies, cik ļoti sēdošs ir darbs, strādājot mājās. Mēģinu saprast, kurā brīdī un kādas fiziskās aktivitātes varētu iespiest savā ikdienā. Vēl neesmu līdz galam izdomājusi, bet nāksies, jo sēdošs dzīvesveids un 45+ gadi nav īsti veselīgi savienojams.
Noslēgumā gribu piebilst, ka karjeras maiņa, protams, ir kaut kādā mērā biedējoši – it īpaši nozarē, kurā tik ļoti nezini neko, ka trūkst pat leksikas/terminu, lai uzdotu jautājumus par neskaidro - jo sākumā tu nesaproti faktiski neko. Bet es mudinātu domāt par ilgtermiņa ieguvumiem; jau sākumā pieņemt, ka nezināšana ir norma IT nozarē un ka neviens nekad nezina visu. Tas laikam ir tas lielākais IT nozares valdzinājums – atskārsme, ka zināšanas ir okeāns, kurā var peldēt, var nirt, var tikai pamērcēt pirkstu galus un var burāt pa virsu – katram pēc izvēles un interesēm.
%20(1).jpg)
