Sakritības un nezināmais, kas aizved IT pasaulē. Intervija ar Liepājas tehnoloģiju klastera biedru un personību - Intu Znotiņu

Inta Znotiņa ir Liepājas Universitātes Dabas un inženierzinātņu fakultātes lektore un viena no Liepājas tehnoloģiju klastera biedriem. 2020. gadā Inta saņēma pateicību un apbalvojumu - stipendiju 500 eiro vērtībā no Liepājas tehnoloģiju klastera par IT izglītības veicināšanu un virzību Liepājā. Inta darbojas IT nozarē jau kopš 1996. gada. Liela daļa dzīves pagājusi Liepājas Pedagoģijas akadēmijā jeb tagadējā Liepājas Universitātē - gan mācoties pašai, gan mācot citus. 
‍

- No neziņas līdz skaidram mērķim. Kā kļuvāt par IT pasniedzēju?
“Mazliet mistikas, mazliet likteņa, un mazliet no visa kopā. Pēc 9. klases nezināju, ko darīt ar savu dzīvi. Biju piezemēta, un man nebija reālistiska skatījuma uz to, ko es varētu darīt,” stāsta I. Znotiņa. 
‍

“Ņemot vērā tā laika sarežģīto ekonomisko situāciju valstī un mūsu ģimenē, lai varētu materiāli atbalstīt ģimeni, vēlējos kļūt par šuvēju, gluži kā mana mamma. Taču ļāvos tam, ka draugi mani pārliecināja uzsākt mācības vidusskolā. Jau no pamatskolas klasēm apkārtējie (un es pati) ievēroja, ka mani aizrauj matemātika. Pēc pirmajām 2-3 matemātikas stundām es apzinājos savu dzīves mērķi - es kļūšu par matemātikas skolotāju. Mani fascinēja skolotāju attieksme - skolotāji runāja ar mums, skolēniem, kā ar pieaugušajiem”.
‍
- Lēmums par labu Liepājas Universitātei
Sakritība vai nejaušība? Intas Znotiņas ceļš IT pasaulē sākās gluži neparedzēti, var pat teikt, spontāni: “Sāku interesēties par iespējām studēt pedagoģiju. Tā kā dzīvoju Saldū, tuvākās iespējas bija Rīgā un Liepājā. Finansiālā stāvokļa dēļ, izvēlējos Liepāju. Vidusskolā izvēles mācību priekšmetus pakārtoju tā, lai pēc vidusskolas varu studēt nepieciešamo, un kļūt par matemātikas skolotāju. Veiksmīgas sakritības kārtā, tā laika pirmās Liepājas Pedagoģijas akadēmijas (tagadējās Liepājas Universitātes) Studentu pašpārvaldes vadītājs Kaspars Politers kopā ar manu topošo pasniedzēju ieradās mūsu skolā Saldū, lai pastāstītu par studiju iespējām Liepājas Pedegoģijas akadēmijā, un paziņoja, ka gaidāma jauna studiju programma - informātikas skolotājs.
‍

Informātika, tas ir jauns priekšmets - ja matemātikas skolotājiem ir konkurence darba tirgū, tad informātikas skolotāju nebija daudz. Jau toreiz vidusskolā mums pasniedza mazliet no programmēšanas pamatiem, attiecīgi - priekšzināšanas man jau bija. Iestājeksāmeni programmā “Informātikas skolotājs- datorspeciālists” bija dienu pirms matemātikas skolotāju iestājeksāmeniem. Biju pieteikusies uz abiem, taču jau vakarā pēc pirmā iestājeksāmena zināju, ka esmu uzņemta informātikas skolotāju programmā”.
‍

- Kā sākās darbs augstskolā?
“Studiju process, ņemot vērā, ka programma tika īstenota pirmo gadu, bija ar daudz neskaidrībām, un nebija vecāko kursu un studentu, kuriem ko pajautāt. Reiz, braucot mājās no augstskolas, nodomāju - būtu interesanti, ja man piedāvātu darbu augstskolā pēc studiju absolvēšanas. Un tā arī notika - pēc 4. kursa sāku strādāt augstskolā. Sākumā kā laborante, pieskatot datorklasi, taču laika gaitā sāku pasniegt nodarbības. Viss noritēja dabiski, mazliet mistiski, caurvijoties ar personīgām vēlmēm. Esmu strādājusi gan ar maziem bērniem, gan ar pieaugušajiem, izmēģinot dažādas iespējas”.
‍

- Kas iedvesmo darīt to, ko darāt šobrīd?
“Dabiskā vajadzība pēc komunikācijas ar cilvēkiem. Īpaši - ar jauniem cilvēkiem. Sajūta, ka pieliec roku kāda personības un karjeras izaugsmes procesā, man sniedz gandarījumu. Arī balva, ko saņēmu no Liepājas tehnoloģiju klastera, sniedz gandarījumu, ka esmu sevi ieguldījusi, lai palīdzētu kādam izaugt un sasniegt savus sapņus, piepildīt mērķus”.
‍‍

- Ar kādiem izaicinājumiem nākas saskarties ikdienā?
"Nozare, pati par sevi, ir izaicinājums no A līdz Z. Pat mācot programmēšanas pamatus, jāņem vērā, ka lietas strauji plūst un mainās - programmatūra mainās, noveco, attīstās. Lielākais izaicinājums, protams, ir motivācija - palīdzēt jaunietim rast sevī motivāciju darboties. Datorzinātnes un programmēšana ir specifiskas zināšanas, kas pieprasa specifisku mācīšanās veidu. Tas nav tā, ka skolēni izlasa vai noskatās materiālu, un var kārtot eksāmenu vai kontroldarbu, saņemot sekmīgu atzīmi. Tas ir prāta, loģiskās un algoritmiskās domāšanas, pacietības un uzmanības treniņš vienlaicīgi. Mainīt un ietekmēt kāda cilvēka domāšanu ir grūti. Īpaši tad, ja viņš nevēlas tam ļauties”.
‍

- Jau vairākus gadus iedvesmojat daudz jauniešu. Kādi novērojumi radušies par jauniešu interesi un iesaisti IT?
“Tas, ko es novēroju - valstiskā līmenī norit cīņa ar vējdzirnavām. Latvijā ir vēlme paaugstināt to jauniešu skaitu, kas izvēlas studēt eksaktās zinātnes - programmēšanu, inženierzinātnes, datoriku un jaunsš tehnoloģijas. Jāatzīst, ka cilvēki ir sadalījušies vienādā daudzumā - tie, kuriem padodas sociālās zinības, eksaktās zinības vai humanitārās zinības. Cerēt, ka kāds mākslinieciski domājošs cilvēks būs pierunājams pievērsties tehnoloģiju nozarei, un kļūs par labu programmētāju - manuprāt, nav iespējams.
‍

Dzīšanās pēc cipariem, vēlme noturēt studentus, kas neapzinās, uz ko viņi ir iestājušies, studentu skaita paaugstināšana - to ciparu nevar izmainīt. Ja godīgi saskaitītu, cik jauniešu kopumā apgūst datorzinātnes vai inženierzinātnes u.tml. studiju programmas Latvijas augstskolās, un pieskaitītu tos, kas aizbraukuši iegūt zināšanas ārzemēs, visticamāk, tiks iegūts tāds pats cipars, kāds ir bijis visu laiku eksaktajās zinātnēs. Tā ir dabīga cilvēku vēlme - atšķirties un izpausties atšķirīgi. Vēlme visus “pārtaisīt par datoriķiem vai programmētājiem”, manuprāt, ir nelietderīga. Man ir svarīgi, lai iespējami agri tiktu radīta izpratne, kas ir programmēšana un datorzinātnes, un tad strādāt ar jauniešiem, kurus tas patiešām interesē, parādot to, ka, piemēram, arī māksliniekiem lieti noder programmēšanas zināšanas un tehnoloģijas”.
‍

- Iepriekš esat minējusi, ka liela interese studēt informācijas tehnoloģijas, ir arī sievietēm. Vai šī tendence ir saglabājusies?
“Ja man jāvērtē šī situācija Liepājā augstākajā izglītībā - šobrīd tādu tendenci var novērot. Ja parasti kursā bija 1-2 meitenes, tad šobrīd ir 4-6 meitenes. Ja skatās, kas notiek tehnikumā - tur, joprojām, meiteņu eksaktajās zināšanās ir mazākumā. Vidusskolā ir citādāk - ja visai klasei jāmācās programmēšana, tur ir daudz meiteņu. Taču, jāuzsver, ka vidusskola ir pārejas laiks, kad personība nav nobriedusi, un nav apziņas, ko darīt nākotnē. Bieži nākas atzīt, ka darbs nav visai produktīvs, jo ir liela jauniešu neziņa par nākotnes plāniem. Ir interesanti strādāt ar 30-gadīgu personību, kura jau ir sapratusi, ko vēlas dzīvē sasniegt, pat ja ir aizmirsts skolas matemātikas kurss,” smejas Inta.
‍‍

- Kā jauniešiem atrast savu ceļu IT nozarē?
“Izvēloties iet klasisko ceļu, izglītība un pēc tam - darbs, jāapzinās, ka tas ir smagnējs process. IT nozarē ir daudz dažādu ieņemamu amatu, ko var izpildīt konkrētā uzņēmumā un darba vietā, sākot no testētāja līdz projektu vadītājam. Jāatzīst, ka visiem tomēr nākas apgūt programmēšanu, vismaz pamatlīmenī. Daudziem šķērslis ir matemātika vai programmēšana - labam programmētājam izpratne par matemātiku, viennozīmīgi, ir nepieciešama. Tiesa, pats galvenais, ir vēlme strādat, izaicināt sevi, iekšējais garaspēks nepadoties pie pirmajām grūtībām, un cīnīties pat ar programmā iezagušos kļūdu kaut 2 stundas. Spēja ieraudzīt savā uzrakstītajā kodā kļūdu ir pats sarežģītākais, jo ir grūti “ieraudzīt baļķi savā acī".
‍

Algoritmiskai un loģiskai domāšanai ir liela nozīme, un tas jāatīsta jau no mazotnes. Vēlams to sākt darīt pēc iespējas ātrāk ar loģiskās domāšanas uzdevumiem, spēlēm. Būtiski ir saskatīt dzīvē sakarības! Matemātikā parasti ir dots uzdevums, un ir zināma formula vai risināšanas paņēmiens, taču programmēšanā ir dota sākuma un beigu situācija, zināmi ievaddati un kādiem jābūt izvaddatiem, taču nav zināms, kas ir pa vidu. Ne vienmēr ir pateikts priekšā, kas jādara- ierobežotā vidē ar ierobežotu komandu skaitu izveidot loģisku secību, lai nonāktu pie rezultāta - tas ir lielākais izaicinājums”.
‍

- Kāda ir IT nozares nākotne?
“IT zināšanas jau mūsdienās ir pamatprasme, lai gūtu izpratni par to, kā lietas strādā. Ja agrāk bija nepieciešams mācīties fiziku, ķīmiju un bioloģiju, lai izprastu apkārtējo vidi un procesus, tad mūsdienās ar to ir par maz. Ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un iejaukšanos sadzīves nozarēs, lai izprastu, kā cilvēks var atvieglot vai attīstīt savu ikdienas dzīvi, nepieciešamas programmēšanas zināšanas. Ja kādreiz mehāniķis spēja saremontēt automašīnu tikai ar mehānikas un nelielām elektronikas zināšanām, tad mūsdienās pat tur ir nepieciešami augsti kvalificēti speciālisti ar tehniskām zināšanām. 
‍

Intas Znotiņas novēlējums: “Katram atrast savu īsto vietu - neatkarīgi no tā, vai tas ir saistīts ar tehnoloģijām vai nē. Personība var justies laimīga un dzīve būs piepildīta tikai tad, ja atradīsieties īstajā vietā un laikā. Ja saprotat, ka esat kļūdījušies ar savu izvēli - nebaidieties riskēt, un mēģiniet no jauna, pat kaut ko pilnīgi pretēju. Viss plūst un mainās, un tas, kas ir pieprasīts un vajadzīgs šodien, nav teikts, ka būs vajadzīgs pēc 20 gadiem - ir jābūt gataviem augt un attīstīties visu dzīvi. Samierināties ar kaut ko, kas pašam nepatīk, ir lielākā laika izšķērdēšana, tādēļ novēlu atrast katram savu vietu dzīvē - tieši to, kur varat paši justies īpaši, kur tiekat novērtēti, un kur varat dot lielāko ieguldījumu, saņemot gandarījumu no tā”.